Pārdomas pēc vētras.

Vētra garām. Esot bijis ļoti traki... nu, manās mājās, salīdzinoši, pa mierīgo. Lauztu koku nav, viss vietās. Atminos 2009. gada 9. augustu, kad pagalms bija piegāzts ar lieliem, lūzušiem kokiem... Bet Visuaugstākais māju un bērnus pasargāja. Šogad pasargāja no lielās vētras visu. Pat elektrība bija pazudusi tikai uz kādu brīdi naktī. Toreiz, 2009.tajā bez elektrības ar mūsu pusaudžiem nodzīvojām 9 dienas! Tā pielāgojāmies, ka pat brīdī, kad tā parādījās, bija nedaudz žēl, jo bijām iemācījušies vairāk būt kopā, uzspēlēt spēles... Jā...
Bet atgriezīšos šodienā. Nu, spriežot pēc ziņām un ierakstiem soctīklos, jā bija traki. Kāds uzdrošinājās iesmiet, ka mātei dabai sākušās hormonu vētras.... bet, vai kāds aizdomājās par iemesliem, kāpēc "māte daba" aizvien biežāk liek mums to piedzīvot? Paskatīsimies, kādus atkritumu kalnus mēs saražojam un savedam kopā, lai nodotu tos "mātes dabas" klēpī! Ko tikai mēs, cilvēki, nedarām, lai tikai mums būtu ērti, un vēl par to ienāktu nauda?!
Tu teiksi: visi tā dara! Un, ja es nedarīšu, citi tāpat turpinās darīt!
Jā, bet, ja mēs ikviens piedomātu par to ikdienā, varbūt varētu no tā izvairīties?
Zinu, izklausos utopiska. Tomēr, kaitina žēlabas par dažām stundām bez elektrības un sakariem. Ir jāsaprot, ka tā ir likumsakarība. Kā mēs pret dabu, tā daba pret mums.
Un ko es varu darīt, lai daba uz mani nedusmotos?
.....
Attēlā mūsu pagalms pēc vētras 2009. gadā.