... kamēr vien Zeme būs Visuma viena no zvaigznēm
(…)paņēmu savu kafijas krūzi un atnācu uz lielo istabu. Cik jau nu mums viņa ir liela rūķu mājā. Dzeru kafiju un tad ievēroju kaut ko. Tā ir rīta ainava aiz loga. Taču to es redzu ne aiz loga, bet tieši istabā. Un attēls nav ne feikts, ne fotošops, ne arī ir izmantotas kādas telefonā esošas bilžu apstrādes fīčas. Attēlu uzņēmu sēžot datora krēslā un to redzot tieši sev priekšā. Kaut šī ainava faktiski ir ieslīpi no manas vietas, kurā atrodos ar kafijas krūzi rokā un tā nav redzama. To aizsedz koka siena. Patiesā ainava ir otrā pusē mājas sienai.Jap. Tad kā var dabūt attēlu, kuru ar acīm redzēt nevar? Nevar un viss. Un tur nav ne miņas no ekstrasensorām spējām vai ko tamlīdzīgu. Tas stāsts ir par vienkāršu vērību sev apkārt. Un tad pienāk klāt doma par...
...par īstenības un ilūzijas ATTIECĪBĀM. Tās pastāv un tās ir pasaulē. Cilvēks vai nu prot ar šīm attiecībām rīkoties. Vai arī ne. Un ja neprot, tad pasaule pārtop par ļaunuma valstību. Kaut patiesībā viss ir pat ļoti vienkārši. Ļoti vienkārši, mistikas nav ne grama.
Bet manis uzņemtajam attēlam ir fiziska rakstura izskaidrojums. Tā ir atvērta loga rūts, aiz kuras ir tumši brūna skapja fons. Tumšais fons un atvērtais logs ir radījis ideālu vietu, kurā atspoguļoties ārā esošai ainavai. Un kur te kāda mistika? Nav, vispār nav.
Šorīt, tāpat kā vakar, sekoju līdzi notikumiem Nepālā, tur uz robežas. Izlasīju šorīt arī Fb Intas Blūmas ierakstu. Cilvēcīgi. Saprotami. Mēs šobrīd esam ieģērbti šajās drēbēs, kurām ir ticis dots vārds cilvēks. Un vienlaicīgi tie attēli par robežpārejas vietu pirms un pēc raisa ko vēl. Kurš satelīta attēls tad ir īstenība? Tas pirms notikušā vai tas otrs? Un atkal. Ar to nedomāju ne mirkli par kādām mistiskām parādībām. Un kur vēl par sazvērestībām. Man tuvāk klāt pienāk cita veida domas. Par robežām. Kuras cilvēki ceļ ne tikai valstu starpā. Tās tiek celtas ne tikai starp dažādu tautu cilvēkiem. Tās tiek rūpīgi celtas pat vistuvāko cilvēku vidū. Ar kādu nolūku? Ko tik ļoti vēlamies nosargāt? Un KĀPĒC?
Katram savas domas un pārdomas. Hm, no kurienes tās pie cilvēka atnāk? Katram savi atspulgi. Loga stiklā. Ezera spogulī. Otra cilvēka acīs. Savās acīs. Ko es SAVĀS acīs ieraudzīt spēju? Vai... baidos, tomēr? Un tad arī tās robežas tiek celtas, nostiprinātas, sargātas. Taču pienāk tāds dzīves mirklis, kurā viss pārtop. Acumirklī. Strauji. Bez iespējas nokļūt iepriekšējā vietā, kurā esam bijuši. Robežkontroles punkts ir pāriets. Tā vai citādi. Joprojām esot savā šīs Zemes apģērbā. Vai arī jau citā ģērbā. Kas notika? Kāpēc? Vai varēja būt citādi? Nenotika nekas. Nevarēja būt citādi. PĀREJA (lai arī ko mēs katrs personīgi ar to saprastu) vienmēr gaida savu gājēju.
… … … …
…un varbūt, ka reiz katrs cilvēks būs brīvs no ilūzijām. Kuras pats ir tik labi pratis radīt. To drīkst un to nē. Ir jāklusē. Ir jāceļ mūri, jāsargā robežas. Simtiem blēņu un vēl vairāk ilūziju. Maldi ir maldi. Migla IR migla. Atspulgs ir atspulgs. Un ne vairāk. Vairāk ne.
Vai pasaule ir šorīt kā citus rītus? Gan jā, gan nē. Joprojām Saules rīts un diena nāks pēc tā. Bet vairs ne tā kā tas bija vakar, pirms gada, pirms gadsimta. Mana kafijas krūzīte ir tukša, savu rīta kafiju esmu izdzērusi. Es redzu sev tieši priekšā loga stiklā to ainavu, kura dzīvē ir aiz mājas sienas, tur laukā. Šeit, istabā esmu es ar kafijas krūzi rokā. Vēl īss brīdis un iešu savās ikdienas gaitās. Ar prieku par vasaras izskaņas akordiem. Jā, es drīkstu priecāties. Joprojām. Tas ir dabisks cilvēka stāvoklis, ja cilvēks ir MĪLESTĪBA. Tad var just kurā brīdī bēdas, skumjas, bailes ir vietā un laikā. Kad lūgšana par citu, kurš atrodas bēdās. Un kad prieks un smaids ir tas zelta stars pa kuru bēdas pārtop par dzīvi. Atkal un vienmēr, kamēr vien Zeme būs Visuma viena no zvaigznēm.
29.augusts 2026.gads