Nora DeGold: Dzeja par dzīvi autobusā, notikuma fotogrāfija. ((6)) Melnā Kobra klusu un nemanot slīd, Tā autobusā ieslīd un tālāk jau brauc. Caur fotoaparāta nāvējošo lēcu tai acis spīd, Kur sēdošo cilvēku silueti mākslā top. Tie iegrimuši domu cietumos kā mūros tik sīkstos, Pat skaisto ainavu aiz loga tie vairs redzēt nespēj. Nenojauš neviens, ka salonā blakus tiem, Mīkstos sēdekļos bīstama čūska savu tīklu jau vērpj. Melnā Kobra lēni smaida un telpu liktenīgi iezīmē, Tā pieindē salonu ar īstu karmisko domu indi. Visi braucēji par tās fotogrāfiju upuriem kļuvuši, Kā likteņa nekurienes ceļinieki sāk tie tumsā grimt.